Lasi interviju ar Mikiju Rurku

Rīgas kinoteātros šonedēļ sāksim demonstrēt filmu "Cīkstonis". Filma ar Mikiju Rurku titullomā izpelnījās 2008.gada Venēcijas kinofestivāla žūrijas un kritiķu sajūsmu. Filma saņēma galveno balvu - "Zelta lauvu", bet Mikijam Rurkam kritiķi prognozē "Oskara" nomināciju.

"Cīkstonis" nominēts "Zelta globusam" trīs kategorijās: Rurks nominēts kā labākais aktieris drāmā, Marisa Tomei - labākā aktrise otrā plāna lomā drāmā, un Brūsa Springstīna dziesma filmai nominēta balvai labākās oriģinālās dziesmas kategorijā.

Filmas anotācija

Lasi Venēcijas kinofestivālā tapušo Ditas Rietumas ("Diena") interviju ar Mikiju Rurku.

Mikijs Rurks. Viņa suņa nakts murgi

80.gadu kinozvaigznes Mikija Rurka atgriešanās ar filmu Cīkstonis atgādina publisku grēksūdzi

Kāds viņš izskatās, šausmas! — tik vētrainu reakciju uz Venēcijas kinofestivāla galvenās balvas ieguvēju — filmu Cīkstonis nebiju dzirdējusi. Kaismīgās reakcijas objekts nebija pati filma, bet gan tās galvenais varonis — cīkstoņa lomas tēlotājs Mikijs Rurks. Mans pravietojums, ka no Venēcijas kinofestivāla Rurks aizbrauks ar labākā aktiera balvu kabatā, neīstenojās, taču filmas novērtējums izrādījās augstāks, nekā varēja cerēt: spārnoto Venēcijas lauvu pirms nedēļas svinīgajā apbalvošanas ceremonijā čubināja un glāstīja gan Mikijs Rurks, gan filmas režisors Darens Aronofskis. Pelnīti!

Mikijam Rurkam no šī dzīvnieka pienākas daudz vairāk nekā tikai spārni vai aste! Taču ne jau zeltītajā figūriņā slēpjas sāls, bet tajā patikā, ar kādu Rurks izbaudīja savu triumfa brīdi. Zina puisis, ka bijis lielisks! Zina, ka nospēlējis, iespējams, sava mūža spēcīgāko lomu, kas prasījusi traģisku, fizioloģiski pārcilvēcisku piepūli un tajā pašā laikā emocionālu trauslumu. Būtisku, jo ļoti personisku. Rurka karjera, paša vārdiem runājot, sen bija "galīgās auzās".

Rurks mīl skarbus, rupjus izteicienus. It kā komplimentāri f**k un b***h Venēcijā žurnālistu klātbūtnē tika adresēti gan kolēģiem, gan režisoram Aronofskim, kurš ar Mikiju Rurku šajā filmā ir paveicis brīnums.

PIEREDZĒJIS BOKSERIS

Cīkstonis ir stāsts par profesionālu reslinga cīkstoni Rendiju ap gadiem piecdesmit, Mikija Rurka (aktierim 16.septembrī palika 52 gadi) vienaudzi, kuram nekā daudz bez profesionālā sporta nav. Viņš dzīvo apskretušā treilerā, priecājas par divdesmit gadu veciem avīžu izgriezumiem, kas veltīti tolaik jauneklīgā Rendija zvaigžņu brīžiem, un joprojām pelna maizi ar reslingu — brutālu, fiziski ārdošu cīņas "sportu". Satiekas divi muskuļoti, solārijā nobrūnināti tēvaiņi spīdīgās, pieguļošās biksēs boksa ringam līdzīgā laukumā un, sajūsmā brēcošā pūļa uzkurināti, viens otru galē nost — kauliem brakšķot, miesai žļerkstot, asinīm šķīstot.

Tas vien, kā ir nofilmētas Rendija cīņu ainas, ir satriecoša pieredze. Jāatzīstas, trakākos brīžos acis pašas miedzās ciet, atsakoties skatīties, kā pieauguši tēvaiņi viens otram pie dzīvas miesas ar papīršuvēju kniedē klāt banknotes un satrakota dzīvnieka neprātā dauza pretinieka galvu. Kaut ar reslingu viss neesot tik vienkārši — tā vēsturiskās saknes meklējamas cirkā, frīkšovos, un tā esot sena profesija.

"Es nekad īpaši neesmu cienījis reslingu, mana sportiskā pieredze ir bokss, tālab reslingu vienmēr esmu vērtējis mazliet nicīgi, kā izklaidi, vienmēr esmu skatījies uz šiem sportistiem no augšas," Venēcijā stāstīja Mikijs Rurks, atgādinot, ka viņš ir bijis ne tikai 80.gadu spilgta Holivudas zvaigzne, bet arī profesionāls bokseris. "Visa mana uzpūtība beidzās, kad Darens (režisors Aronofskis) mani aizdzina uz reslinga skolu, kur es divus mēnešus biju spiests cītīgi trenēties. Tad gan es sāku cienīt šos puišus. Reslingā ir daudz iestudējuma elementu, savādas cīņu horeogrāfijas, taču, ja 265 pudus smags vīrs sviež tevi pa gaisu pāri visai telpai, tu tiec ievainots," par jauno pieredzi stāstīja Mikijs Rurks.

Ar boksu Rurkam ir senas attiecības — kopš tīņa gadiem, kad Maiami viņš cītīgi apguva pašaizsardzības paņēmienus. Savu pirmo boksa maču Rurks esot uzvarējis jau 12 gadu vecumā. Viņš turpināja intensīvi trenēties. Floridā, pievienojies policijas atlētu līgas boksa programmai, cīnījās ringā, taču 20 gadu vecumā saņēma siltu ārstu ieteikumu — mest boksu pie malas.

Atšķirībā no Rendija filmā Cīkstonis, kas prasīties prasās pēc biogrāfisku un dramatisku paralēļu vilkšanas ar paša Rurka pieredzi un dzīvi, Rurkam ārstu padoms nāca īstajā laikā. Divdesmit gadu vecumā pārprofilēšanās nav pamats traģēdijai — filmā Rendijam tā ir traģēdija. Nu, kuru reslinga stāru pēc infarkta un aizlieguma nodarboties ar sportu darīs laimīgu salātiņu iesvēršana un desas griešana Rimi analogā lielveikalā? Smiekli nāk! Bodi ar laiku gribas vienkārši izdemolēt un izsvaidīt pa malu malām kašķīgās kundzītes, kundītes.

SEKSA SIMBOLS

70.gadu sākumā divdesmit gadu vecais Mikijs Rurks bija pietiekami apdāvināts un vīrišķīgi pievilcīgs, lai tiktu pamanīts Holivudā. Viens no viņa pirmajiem darbiņiem ir epizodiska loma Stīvena Spīlberga filmā 1941. Šajā laikā Rurks aktīvi filmējās TV seriālos, tuvodamies savas karjeras virsotnei — 80.gadiem. Erotiski atbrīvotā un vitālā filma 9 ½ nedēļas ar Kimu Beisingeri Rurkam sagādāja sekssimbola statusu. Tā sasniedza arī tolaik padsavienības teritorijā mītošos — nelegālo viģiku un nakts seansu ēras laikā Mikijs un Kima bija topā. Kaut starp abām Holivudas "karstajām miesām" nekāda īpaša harmonija nevaldīja — tikai ekrāna kaisle plašam skatītāju patēriņam. Interneta plašumos klejo kāds kodīgs Beisingeres izteiciens par Mikiju kā "cilvēku — pelnutrauku".

Venēcijā, vaicāts, vai saticis savu cīņu biedri 80.gadu inteliģentās erotikas druvā, kura arī šajā Venēcijas festivālā demonstrēja aktierisku pašplosīšanos (Kimas Beisingeres spēlētā sieviete filmā Degošais līdzenums ir vēža slimniece, pašas meitas slepkavības upuris), Rurks no rupjībām izvairījās. No dažādi traktējamas daudznozīmības gan ne. "Sen neesmu saticis Beisingeres kundzi, neesmu redzējis 20 gadus, taču uz bildēm viņa joprojām izskatās… Nu, labi, citu reizi..." indīgi aprāvās Rurks.

Skarbs, brutāls, vīrišķīgi nevīžīgs dumpinieks — tāds ir Rurka 80.gadu varonis, ko viņš itin sekmīgi variēja filmās 9 1/2 nedēļas, Eņģeļa sirds, Drakona gads u.c., sadarbodamies ar sava laika spicākajiem režijas profesionāļiem Oliveru Stounu, Alanu Pārkeru u.c.

Lielākā problēma, no kā labi draugi brīdinājuši režisoru Darenu Aronofski, padzirdot par viņa nodomiem filmēt Mikiju Rurku Cīkstonī, — Rurka varoni būs neiespējami padarīt simpātisku. "Jūs tā spriežat, jo nekad neesat tikušies ar Rurku," saviem labvēļiem esot teicis Aronofskis. Ticat vai ne — viņš nekad agrāk neesot saticis tik jauku un sirsnīgu cilvēku kā Mikijs, kura būtība esot "kā trausla oliņa"! "Mikijam bija ļoti garš mājupceļš..." turpina Aronofskis."15 gadu!" iestarpina Mikijs Rurks.

"Taču apbrīnojami, ka viņa meistarība nav zudusi. Iepazinos ar viņu un sajutos kā saldumu veikalā, sajutu tās smaržas un garšas, ko varētu izdabūt no Mikija, un nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad sāksim strādāt kopā," Venēcijā sajūsminājās jauneklīgais Aronofskis. Dvēseles kā trauslas oliņas tēlu tik tiešām grūti saistīt ar skarbo, plecīgo Mikiju Rurku, kura sejā jaušamas sūras pieredzes pēdas un kura biogrāfijā vīd ne viens vien aresta fakts par brutālu uzvedību un miesas bojājumu nodarīšanu.

DĒMONU VAJĀTAIS

Kādi dēmoni viņu vajājuši, kas bija par iemeslu, lai Rurks 90.gadu sākumā atmestu ar roku visam, ko bija paveicis Holivudā, droši vien publiskās grēksūdzēs netiks atklāts. Dati liecina, ka šajā laikā Rurks mēģinājis atgriezties boksā un metis pie malas aktiera karjeru, jo neesot izjutis ne drupatu cieņas pret sevi kā aktieri. Tomēr profesionālajā boksā Rurks — vairs ne pirmajā jaunībā — nespēja sasniegt un īstenot savu ambīciju līmeni. Viņa uzvaras bija nenozīmīgas, un no sporta viņš bija spiests aiziet.

Rurka filmogrāfijā šādi tādi ieraksti ir arī 90.gados, taču tās ir nebūtiskas lomas. Teju pirmais, kas jaunajā tūkstošgadē atcerējās Mikiju Rurku, bija režisors Roberts Rodrigess, kurš no sava drauga Tarantīno aizguvis vēlmi publiski reanimēt "piemirsto zvaigžņu" karjeras (atcerieties Džonu Travoltu K.Tarantīno Lubenē!). Viņš piedāvāja Rurkam lomu stilīgajā komiksa ekranizācijā Grēku pilsēta. Filmā Rurks ir teju neatpazīstams, taču pamanāms. Sekoja sīka lomiņa trillerī Domino (kopā ar Keiru Naitliju), taču Rurks joprojām bija aizmirsts un margināls.

"Grēku pilsēta bija pirmā zīme, ka jūs vēlaties atgriezties? Cīkstonis ir triumfāla atgriešanās. Ko jums pašam tā nozīmē?" šādu jautājumu Mikijam Rurkam uzdeva Venēcijā.

Rurks aizdomājas: "Atgriešanās… Daudzi lieto šo vārdu, runājot par filmu Cīkstonis. Tam ir tik daudz nozīmju — tu vari atgriezties no kara ar zaudētām kājām. Tu vari atgriezties no vakariņām, kurās būsi apēdis šķiņķmaizīti, tu vari atgriezties no vēl kaut kurienes… No kurienes es esmu atgriezies, zinās vien mans suns," drūmi nosmej Rurks, kurš tomēr negrasās publiski iztirzāt savu dēmonu grimases. Tās lai paliek viņa suņa nakts murgos.

Tad sakiet, Mikij, vai filmas Cīkstonis baigais stāsts — par novecošanu, nespēju vairs būt savā profesijā — ir apzināti personisks, vai tas ir kniebiens izklaides industrijai, kas izmanto un aizsviež? Un kā, jūs, Mikij, sadzīvojāt ar sava varoņa reslinga cīkstoņa Rendija vientulību? Viņam tik vien to dzīvo dvēselīšu apkārt kā pusmūža striptīzdejotāja, kura nevar izšķirties starp pienākumu (ar kluba apmeklētājiem nekādu attiecību!) un cilvēciskām simpātijām pret Rendiju?

"Ar vientulību man nav problēmu. Pats gadiem ilgi tā esmu dzīvojis un juties. Kas attiecas uz biznesu — vai tas būtu reslings, balets vai sports —, zinu, kas notiek ar profesionāliem sportistiem, arī baletdejotājiem, kad tie sasniedz vecumu, kad vairs nevari uzstāties tādā līmenī kā agrāk. Kad visu mūžu trenējies sportā, atnāk diena, kad kāds — parasti ne tu pats, bet kāds cits — norāda, ka tev ir laiks iet, pazust. Un parasti jau nav kur iet. Sapratāt mani? Ja?" noskalda Rurks.

Viņa rupekļa tēls gan ieplaisā, kad kāda žurnāliste, autogrāfu medniece, sirsnīgi apraudas par viņas mīļā Mikija spožo atgriešanos. "Būs jau labi. Tā ir mana mīļākā filma un labākā loma," kaunīgi nosaka Rurks, dodoties prom no jūsmīgo žurnālistu bara.

"Ir sāpīgi atzīt, ka tu nevari darīt to, ko kādreiz varēji," nosaka Rurks. "Es būtu gribējis filmēties Cīkstonī pirms 20 gadiem. Daudzi no reslinga cīkstoņiem ir invalīdi, viņi nevar paiet, pastaigāt. Šī nodarbošanās sašķaida kaulus, dzīslas. Lūk, arī iemesls, kāpēc mūsu filma ir tik fiziska, būtībā tas ir dokuments, nevis glamūrs. Tas ir stāsts par puišiem, kas 40 un 50 gadu vecumā nonāk invalīdu krēslā."

Par Mikiju Rurku tomēr būtu stāstāms cits stāsts, viņš joprojām ir labā fiziskā formā, jo cilvēks, kurš tādā nav, nevarētu izcīnīt visas asiņainās cīņas, kas risinās filmā. Šī pieredze viņam ir devusi arī personisku atklāsmi, kaut vai atziņu, ka ģimene ir vērtība. To ir pazaudējis gan Rendijs filmā, gan arī Mikijs dzīvē. Oficiāli viņš bijis precējies divas reizes, arī ar savu ekrāna partneri Keriju Otisu vēl vienā erotiskā 80.gadu grāvējā Mežonīgā orhideja. Viņu attiecības savulaik veidoja ziņu virsrakstus — sekss filmēšanas laukumā, skandāli, šķiršanās un salabšana.

"Vai es Rendijā redzu paralēles ar savu dzīvi?" jautājumu precizē Rurks. "Tas ir puisis, kas dzīvo treilerā, kuru sieva ir pametusi, kura meita ir narkomāne. Viņš ir sapņotājs, kurš dzīvo kā mēsls. Jā, es varu vilkt paralēles ar savu dzīvi, ar to, ko es pats izdarīju ar savējo pirms daudziem gadiem. Es ilgi biju bez darba. Tagad esmu pārliecināts, ka nav labākas lomas dzīvē kā būt labam vīram, citādi var nākties nemitīgi kaunēties un nožēlot. Tā ir stulba sajūta, turklāt nevienu jau tu nevari vainot, tikai pats sevi. Jā, Rendijs, nabags, ir mēsls…" nosaka Rurks. Visticamāk, viņš neapvainotos, ja kāds pavaicātu — un jūs?