Matilde, Nikolajs un neizskaidrojamā krievu dvēsele

Alekseja Učiķeļa režisētā "Matilde" ir viena no pēdējo gadu gaidītākajām un vienlaikus arī skandalozākajām kinofilmām Krievijā. Tā ir veltīta Krievijas vēsturē pretrunīgi vērtētai personībai – Krievijas impērijas pēdējam caram Nikolajam II (1868–1918) – un viņa dēkai ar baletdejotāju Matildi Kšesinsku (1872–1971).

Skandāli ap vēstures tematikai veltītām filmām Krievijā nav nekas jauns. Sevišķi tas attiecas uz jutīgajiem 2. pasaules kara ("Lielā Tēvijas kara") notikumiem, kur neizbēgami ir konflikti starp patriotisko mitoloģiju un vēsturisko realitāti. Tomēr "Matildes" gadījumā strīdi izvērsās ne tikai (un ne tik daudz) ap vēsturi, kā ap reliģiju.

Komunistu noslepkavotais cars Nikolajs II ir pareizticīgo baznīcas svētais. Vispirms 1981. gadā viņu kanonizēja Krievijas pareizticīgo baznīca ārzemēs, bet desmit gadus pēc PSRS sabrukuma arī Maskavas patriarhāts. Līdz ar to nodoms ekranizēt Nikolaja II dzīvi, piedevām uzsverot tik divdomīgu epizodi viņa mūžā kā dēku ar balerīnu, jau sākotnēji bija lemts izvērsties skandālā.

Krievijā, kur politiskajā dienaskārtībā arvien lielāku lomu ieņem pareizticīgā dzīvesziņa, svētā mocekļa iespējamā "zaimošana" sacēla milzu protestus. Pareizāk, nevis pati filma, bet tās treileris, kas publiski parādījās 2016. gada sākumā. Protesta priekšgalā nostājās Krievijas Valsts domes deputāte Natālija Paklonskaja, kuras apsēstība ar cara personību sāka atgādināt māniju. Cara ģīmetni viņa bija novietojusi pat starp savu ģimenes locekļu fotoattēliem uz darba kabineta galda. Izskanēja aicinājumi aizliegt filmu, kuru neviens nebija redzējis un kurā valsts jau bija ieguldījusi tuvu pie 10 miljoniem dolāru. Reliģiskās jūtas tika uzkurinātas ar pareizticīgo aktīvistu izplatītajām baumām, ka galvenās lomas atveidotājs Larss Aidingers esot piedalījies pornofilmās, ko pats aktieris gan kategoriski noliedza. Ne pats Aidingers, ne Matildes lomas atveidotāja poļu aktrise Mihalina Olišanskaja neieradās uz filmas pirmizrādi Maskavā, jo saņēma fiziskas izrēķināšanās draudus.

Arī Latvijā pareizticīgie aktīvisti filmas skatītājiem dalīja brošūras ar patieso Nikolaja II biogrāfiju. Tas, protams, ir apsveicami, ka pareizticīgā baznīca, kura 1917. gadā nekādi neprotestēja pret cara atteikšanos no troņa un viņa arestu, pēc simts gadu pārtraukuma ir gatava vismaz simboliski par viņu iestāties.

Cik skandālu apvīts bija filmas gaidīšanas laiks, tik mierīgi pagāja pati pirmizrāde Maskavā un Pēterburgā. Visi viegli uzelpoja, ka vismaz komunistu jūtas nebija aizskartas, pat neskatoties uz to, ka filmas izrādīšanas sākums bija pieskaņots Oktobra apvērsuma (dažkārt dēvēta arī par "Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju") simtgadei. Pareizticīgo un komunistu apvienošanās kopīgā protestā jau būtu nedaudz par daudz. Filmas gala versija izrādījās ievērojami koriģēta, pat salīdzinot ar jau minēto treileri. Piemēram, pazudusi ir cara Aleksandra III teiktā frāze, ka pēdējo simts gadu laikā ar balerīnām nav dzīvojis tikai viens Krievijas cars.

Skaisti tērpi un viss?

Ko teikt par pašu filmu? Skaisti tērpi. Skaistas dekorācijas. Varētu uzslavēt arī aktierspēli. No otras puses, var pievienoties kritiķu vērtējumiem par muļķīgo scenāriju un vājo režiju.

Kā ir ar vēsturiskumu? Šajā ziņā pārsteigumu nav – filmā gandrīz nekas no redzamā neatbilst vēsturiskajai realitātei. Tiesa gan, Nikolajam bija īslaicīga dēka ar Matildi, bet tikai līdz nākamās sievas Aleksandras satikšanai, kurā viņš uzreiz iemīlējās līdz ausīm. Atšķirībā no filmas sižeta Nikolaja tēvs un māte patiesībā iebilda pret viņa iespējamo savienību ar Aleksandru. Nikolaja un Aleksandras kāzas notika nevis vienlaikus, bet veselus divus gadus pirms kronēšanas ceremonijas un sekojošās Hodinkas traģēdijas. Kronēšanas laikā cars tik tiešām paklupa un zaudēja samaņu, bet to izraisīja nevis balerīnas sauciens, bet gan nogurdinoši garā ceremonija. Bija arī vilciena katastrofa (filmā nav norādīts, ka cars atgriežas ar ģimeni no atpūtas Krimā), taču sniegs vēl nebija uzsnidzis, lija lietus. Turklāt vainīgs nebija kāds zemnieks ar pajūgu, bet gan sliktais dzelzceļa stāvoklis un trīskārt pārsniegtais atļautais braukšanas ātrums. Nav attēlotas arī atsevišķas spilgtas Nikolaja personības iezīmes, piemēram, viņa vaļasprieks – kaķu un vārnu šaušana garāku pastaigu laikā (upuru skaitu viņš rūpīgi fiksēja savā dienasgrāmatā). Bet varbūt arī labi, ka tā, jo tad protestiem pret filmu noteikti būtu pievienojušies arī dzīvnieku tiesību aizstāvji.

Neskatoties uz vilšanos, ko filma sagādās tiem, kuri cer uz sensacionalitāti, kinematogrāfisku izcilību (filmas budžets ir aptuveni 25 miljoni dolāru) vai vēsturisko precizitāti, tā ir vērtīga kaut vai ar to, ka rosina uz dažām pārdomām. Filma sākas ar katastrofu (vilciena avārija) un beidzas ar katastrofu (Hodinkas traģēdija) – tikpat traģisks ir gan Nikolaja II tēls, gan pati Krievijas vēsture 20. gadsimtā, kas ved no katastrofas uz nākamo katastrofu. Kontekstā ar milzīgo ažiotāžu ap filmas veidošanu nevar nepamanīt arī dalītas (varētu teikt arī skarbāk – šizofrēniskas) vēsturiskās atmiņas pastāvēšanu Krievijā. Šķiet, ka tikai neizskaidrojamā krievu dvēsele var vienlaikus celt godā un uzskatīt par svēto gan caru Nikolaju II, gan viņa slepkavu Ļeņinu.

Nikijs un Volodja

Šajā filmā gan Nikolajs nav attēlots ne kā "asiņainais" (tādu palamu viņš ieguva jau no valdīšanas sākuma), ne kā svētais. Kāds tad viņš ir? Priekšgājēja aiziešanas pārsteigts, apjucis, neizlēmīgs un atbildības nastas mākts mačo. Vai šāds apraksts mums nevienu neatgādina? Putins ir atzinies, ka ļoti labi pazīstot režisoru Alekseju Učiķeļu, un mēs varētu pieņemt, ka kaut kādā mērā arī filmā redzamais "Nikijs" līdzinās mūsdienu Krievijas valdniekam. Uz filmas pirmizrādi bija ieradies arī Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, kurš pēc seansa nespēja noslēpt smaidu. Interesanti šajā kontekstā ir atzīmēt, ka filmā dažādos aspektos ir uzsvērts vāciskums, bet visiem ir labi zināma Putina sentimentalitāte attiecībā pret savām jaunības dienu profesionālajām gaitām Vācijā. Tāpat kā Nikolajam, arī Putinam mīlestības vietā bija jāizvēlas Krievija. Tiesa gan, tiek mēļots, ka atšķirībā no Nikija viņš dodot priekšroku mākslas vingrošanai, nevis baletam.

Nikolajs un Latvija

Galu galā mēs varētu jautāt – kāda tad īsti ir Nikolaja II vieta Latvijas vēsturē? Šķiet, ka spēcīgākā asociācija ar viņu ir cara dotais norādījums soda ekspedīcijas vadītājam ģenerālim Orlovam 1905. gada revolūcijas laikā – mazāk žēlot, bet vairāk šaut. Soda ekspedīcijas nogalināja aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik Latvijas armija zaudēja Neatkarības karā. Nāk prātā arī Nikija vēstule sievai, kurā viņš apgalvoja, ka latvieši esot sajukuši prātā.

Nikolaja II laiks bija traģisks ne tikai Krievijai, bet arī Latvijai – divas revolūcijas un pasaules karš. Tomēr būtiskākā pārmaiņa, kas notika Nikolaja II valdīšanas laikā latviešu sabiedrībā, bija vilšanās cara režīmā un Krievijā. Divus gadsimtus latvieši bija skatījušies uz Krieviju kā lielo iespēju zemi, uz caru – kā glābēju no vietējo muižnieku patvaļas un ilgi gaidīto reformu īstenotāju. Viss mainījās tieši Nikolaja II laikā.

Pēc jaunstrāvnieku arestiem 1897. gadā Miķelim Valteram, sēžot cietumā, pirmo reizi esot ienākusi prātā doma, ka Krievijai ir jāsabrūk un Latvijai jātop neatkarīgai. Savukārt 1905. gada notikumi, kad zaldāti cara vārdā kāra un šāva zemniekus, dedzināja saimniecības un spridzināja skolas, pielika punktu cara idealizēšanai, kas bija tik raksturīga iepriekš.

Raksta autors: Dr.hist Jānis Šiliņš
Raksts publicēts: DELFI